Kā pielāgot savu komunikāciju un reakcijas, pamatojoties uz bērnu aktīvo smadzeņu struktūru
Bērnu audzināšana var būt izaicinoša, it īpaši, kad runa ir par efektīvu komunikāciju ar bērniem, kuru smadzenes vēl attīstās. Sapratne par to, kā pielāgot savu komunikāciju un reakcijas, lai atbilstu jūsu bērna aktīvajai smadzeņu struktūrai, var ievērojami uzlabot viņu uzvedību un attīstību. Šeit mēs izpētīsim praktiskas stratēģijas un reālus piemērus, kas palīdzēs jums vadīt šo procesu.
Pozitīvās vizualizācijas spēks
Pirmais, kas nāk prātā, kad dzirdat: “Nelēkā pa gultu!” visticamāk ir attēls, kurā bērns lēkā pa gultu. Tas notiek tāpēc, ka mūsu smadzenes bieži koncentrējas uz aprakstīto darbību, ignorējot negatīvo priedēkli. Tādēļ, ja vēlamies, lai bērni pārtrauc kaut ko darīt, mums ir jāizveido pozitīvs vizuālais attēls viņu prātos.
Piemērs: Anna un Leo
Anna bieži atrada savu dēlu Leo lēkājot pa gultu. Tā vietā, lai teiktu: “Nelēkā pa gultu,” Anna sāka teikt: “Lēkā pa grīdu. Gulta ir domāta gulēšanai.” Tas palīdzēja Leo vizualizēt pareizo uzvedību, un drīz viņš sāka lēkāt pa grīdu, nevis pa gultu.
Līdzīgi, ja jūsu bērns zīmē uz galda, tā vietā, lai teiktu: “Nezīmē uz galda,” jūs varat teikt: “Zīmē uz papīra.” Sniedzot skaidru, pozitīvu instrukciju, jūs varat vadīt bērnus uz vēlamo uzvedību.
Izvairieties no negatīvu ideju iedēstīšanas
Dažreiz vecāki nejauši ievada bērniem bailes vai negatīvas domas. Piemēram, sakot: “Dakteris tev neko sāpīgu nedarīs,” var radīt bērnam trauksmi par iespējamo sāpi. Tā vietā koncentrējieties uz pozitīviem vai neitrāliem apgalvojumiem.
Piemērs: Emīlija un Bens
Emīlija teica savam dēlam Benam pirms ārsta apmeklējuma: “Mēs ejam pie ārsta, lai pārliecinātos, ka tu esi vesels.” Bens, kuram nebija iepriekšējo baiļu no ārstiem, palika mierīgs un sadarbīgs. Salīdziniet to ar sakot: “Dakteris nedarīs neko biedējošu,” kas varētu ieviest nevajadzīgu trauksmi.
Skaidru instrukciju došana bez pieļāvuma izvēlei
Dažās situācijās bērniem nav izvēles, piemēram, gulētiešanas vai bērnudārza apmeklējuma. Piedāvājot šīs kā jautājumus, var radīt neskaidrības un pretestību.
Piemērs: Marija un Sofija
Marija agrāk jautāja savai meitai Sofijai: “Vai tu vēlies iet gulēt?” un Sofija bieži atbildēja “nē.” Marija iemācījās izmantot skaidru, noteiktu valodu: “Ir laiks iet gulēt.” Tas novērsa pieļāvuma izvēli un samazināja pretestību gulētiešanas laikā.
Bērnu sagatavošana pārejām
Pēkšņas pārejas var būt satraucošas bērniem, īpaši, kad viņi ir dziļi iesaistīti kādā aktivitātē. Sagatavojot viņus izmaiņām laikus, var padarīt pārejas gludākas.
Piemērs: Deivids un Mia
Deivids pamanīja, ka viņa meita Mia kļūst satraukta, kad bija laiks pārtraukt spēlēšanos un doties uz vakariņām. Viņš sāka dot viņai piecu minūšu brīdinājumu: “Mia, vakariņas būs gatavas pēc piecām minūtēm. Lūdzu, pabeidz to, ko tu dari.” Šis brīdinājums palīdzēja Miai gludāk pāriet no spēlēšanās uz vakariņām.
Kontrolētas izvēles piedāvāšana
Kad vēlaties dot bērniem izvēles iespēju, piedāvājiet izvēli starp divām pieņemamām iespējām. Tas liek viņiem justies vareniem, vienlaikus vadot viņus uz vēlamo uzvedību.
Piemērs: Olīvija un Makss
Olīvija jautāja savam dēlam Maksei: “Vai tu vēlies sakārtot savas rotaļlietas pirms vai pēc vakariņām?” Makss izvēlējās to darīt pirms vakariņām, jūtoties lepns par savu lēmumu. Šī metode darbojas labi, jo tā dod bērniem autonomiju, vienlaikus nodrošinot, ka nepieciešamie uzdevumi tiek pabeigti.
Apstiprinošu apgalvojumu izmantošana
Pārveidojiet negatīvos apgalvojumus par apstiprinošiem, lai veicinātu vēlamo uzvedību.
Piemērs: Lūkass un Emma
Tā vietā, lai teiktu: “Neatstāj krītiņus uz grīdas,” Lūkass teica savai meitai Emmai: “Krītiņi jāieliek atpakaļ kastē, kad esi pabeigusi.” Šī skaidrā, pozitīvā instrukcija palīdzēja Emmai atcerēties, kur krītiņiem ir jābūt.
Nevēlamas destrukcijas pozitīva risināšana
Kad bērni pieļauj kļūdas, aprakstiet darbību un tās sekas, nevis negatīvi apzīmējiet bērnu.
Piemērs: Džeimss un Lilija
Džeimsa meita Lilija nejauši saplēsa vāzi, cenšoties palīdzēt sakārtot puķes. Tā vietā, lai viņu norātu, Džeimss teica: “Es redzu, ka tu gribēji palīdzēt. Kopā sakopsim salauzto vāzi un atradīsim jaunu.” Šī pieeja atzina Lilijas labo nodomu un iesaistīja viņu problēmas risināšanā.
Jūsu reakciju vadīšana
Ja bērna uzvedība jūs kaitina, risiniet to mierīgi pirms aizkaitinājuma uzkrāšanās.
Piemērs: Karīna un Sams
Karīna pamanīja, ka viņas dēls Sams atkārtoti klikšķina pildspalvu. Tā vietā, lai ļautu sev kaitināties līdz kliegšanai, viņa mierīgi teica: “Sam, klikšķināšanas troksnis ir traucējošs. Vai vari lūdzu izmantot pildspalvu klusāk?” Sams, nezinot, ka troksnis ir traucējošs, uzreiz pārtrauca.
Nurtūrtējošas vides radīšana
Ir ļoti svarīgi radīt vidi, kurā bērni jūtas ērti un var patstāvīgi nodarboties ar radošām aktivitātēm. Vecākiem būtu jāiesaistās tikai tad, kad tas ir nepieciešams, ļaujot bērniem izpētīt un mācīties pašiem savā tempā. Šis koncepts atbilst idejām, kas apskatītas mūsu iepriekšējā bloga rakstā, "Secrets to Boosting Your Child's Independence and Creativity: A Parent's Guide".
Secinājums
Pielāgojot savu komunikāciju, lai tā atbilstu jūsu bērna attīstošajai smadzeņu struktūrai, ir būtiski efektīvai audzināšanai. Izveidojot pozitīvus vizuālos attēlus, izvairoties no negatīviem ieteikumiem, sniedzot skaidras instrukcijas, sagatavojot bērnus pārejām, piedāvājot kontrolētas izvēles, izmantojot apstiprinošus apgalvojumus, pozitīvi risinot nevēlamu destrukciju un vadot savas reakcijas mierīgi, jūs varat radīt atbalstošu un veicinošu vidi jūsu bērna izaugsmei.
Atcerieties, ka mērķis ir vadīt un atbalstīt jūsu bērnus, palīdzot viņiem justies ērti un pārliecināti par savām spējām. Šī līdzsvarotā pieeja ne tikai veicina viņu attīstību, bet arī stiprina jūsu attiecības ar viņiem. Vairāk ieskatu par bērnu neatkarības un radošuma veicināšanu varat atrast mūsu iepriekšējā bloga rakstā šeit.